Es vienmēr esmu teikusi un turpināšu atkārtot- man ir bail no augstuma. Man nepatīk nekas, kas ir saistīts ar būšanu augstāk par pus metru no zemes, tieši tāpēc es nevaru saprast, kādēļ tik ļoti daudzi cilvēki uzskata, ka lidojums davana būtu tas piemērotākais man?
Lidojums virs Rīgas ar deltaplānu? Pirmās piecās minūtēs es būtu piespiegusi visu deltaplānu kā maza meitene, kurai ir tikusi salauzta viņas iemīļotā bārbija. Turklāt, es atļaušos piebilst, mana davana tika pasniegta kā lidojums virs rīgas 2 personām.
Vēlētos pajautāt?!
Kur pie velna es atradīšu kādu ar patiku pret augstumu un ar pietiekami stipriem nerviem, lai izturētu manu raudāšanu, kliegšanu un pārējās dēmoniskās skaņas, kuras nāks no manis ārā, kad es sapratīšu, ka es vairs nespēju, pat ar vislielāko apņemšanos, uz sitiena nokļūt atpakaļ uz zemes vienā gabalā un ar pukstošu sirdi.
Lidojums Tas izklausās kaut kas maģisks- pacelties putna lidojumā, planēt līdz ar tiem vasarīgajiem gubu mākoņiem un vienkārši izbaudīt Rīgu no putna lidojuma. Katram normāli domājošam cilvēkam tas liktos fantastiski. Kaut kas, ko vajadzētu piedzīvot vismaz reizi dzīvē.
Nejau man.
Pēdējo reizi, kad es pacēlos augstāk par zemi bija Gaismas Pils liftā. Un arī tajā es iesprūdu un ugunsdzēsējiem vajadzēja mani izdabūt no turienes ārā. Spējat salikt bildi kopā, kāpēc man tik ļoti nepatīk augstums?
Labākā dāvana man būtu simulācija par lidojumu. Ar apziņu, ka es ar abām kājām esmu uz zemes, taču spēju izbaudīt visu to pašu, ko visi normālie cilvēki. Taču nē.
Es reizēm nevaru saprast, vai mani draugi ņirgājas par mani, vai arī tiešām viņiem tik ļoti patīk redzēt kā es raudu. Un skats nav skaists. Nu nemāku es raudāt kā Odrija Hepberna filmā Breakfast at Tiffany’s.
Tā vietā, lai kaut cik pasaudzētu manu maigo dvēseli, man tika uzdāvināts aeroklubs lidojums.
Lidojums. Ar. Lidmašīnu!
Es jūtu, ka būs jāpapildina savi balderiāņu krājumi. Bet skatoties no pozitīvās puses, vismaz tas nav lidojums ar deltaplānu.
Lūdzu, lūdzu, lūdzu... turiet īkšķus un ceriet, ka es atgriezīšos dzīva un ar patīkamām emocijām.
Lidojums virs Rīgas ar deltaplānu? Pirmās piecās minūtēs es būtu piespiegusi visu deltaplānu kā maza meitene, kurai ir tikusi salauzta viņas iemīļotā bārbija. Turklāt, es atļaušos piebilst, mana davana tika pasniegta kā lidojums virs rīgas 2 personām.
Vēlētos pajautāt?!
Kur pie velna es atradīšu kādu ar patiku pret augstumu un ar pietiekami stipriem nerviem, lai izturētu manu raudāšanu, kliegšanu un pārējās dēmoniskās skaņas, kuras nāks no manis ārā, kad es sapratīšu, ka es vairs nespēju, pat ar vislielāko apņemšanos, uz sitiena nokļūt atpakaļ uz zemes vienā gabalā un ar pukstošu sirdi.
Lidojums Tas izklausās kaut kas maģisks- pacelties putna lidojumā, planēt līdz ar tiem vasarīgajiem gubu mākoņiem un vienkārši izbaudīt Rīgu no putna lidojuma. Katram normāli domājošam cilvēkam tas liktos fantastiski. Kaut kas, ko vajadzētu piedzīvot vismaz reizi dzīvē.
Nejau man.
Pēdējo reizi, kad es pacēlos augstāk par zemi bija Gaismas Pils liftā. Un arī tajā es iesprūdu un ugunsdzēsējiem vajadzēja mani izdabūt no turienes ārā. Spējat salikt bildi kopā, kāpēc man tik ļoti nepatīk augstums?
Labākā dāvana man būtu simulācija par lidojumu. Ar apziņu, ka es ar abām kājām esmu uz zemes, taču spēju izbaudīt visu to pašu, ko visi normālie cilvēki. Taču nē.
Es reizēm nevaru saprast, vai mani draugi ņirgājas par mani, vai arī tiešām viņiem tik ļoti patīk redzēt kā es raudu. Un skats nav skaists. Nu nemāku es raudāt kā Odrija Hepberna filmā Breakfast at Tiffany’s.
Tā vietā, lai kaut cik pasaudzētu manu maigo dvēseli, man tika uzdāvināts aeroklubs lidojums.
Lidojums. Ar. Lidmašīnu!
Es jūtu, ka būs jāpapildina savi balderiāņu krājumi. Bet skatoties no pozitīvās puses, vismaz tas nav lidojums ar deltaplānu.
Lūdzu, lūdzu, lūdzu... turiet īkšķus un ceriet, ka es atgriezīšos dzīva un ar patīkamām emocijām.